Konkursam "Oriģinālākais nedarbs" - Lailas stāsts

Nedarbs, ko pirms pāris dienām pastrādāja manas 4 un 6 gadus vecās meitas, ir pelnījis Nobela prēmiju par izdomu. Kā jau daudzās ģimenēs, arī mūsu ģimenes galva šobrīd ir bezdarbnieks, kurš saimnieko pa māju, kamēr es esmu darbā.

Tā kā mūsu meitas šobrīd ir apslimušas un nevar iet uz bēnudārzu, vīra pienākumos ietilpst arī bērnu pieskatīšana. Mēs dzīvojam divstāvu privātmājā, un kā jau vidusmēra latviešu vīrietis, vīrs pa dienām gulšņā pirmajā stāvā pie televizora, bet meitas otrajā stāvā spēlējas savās istabās.

Kādu dienu, pārnākot no darba, mani sagaidīja pamatīgs šoks. Meitas, tēvam nedzirdot, pielavījušās pie mana kosmētikas maciņa un no visa pieejamā klāsta izvēlējušās labāko acu zīmuli (viņas ir niekojušās arī ar citiem kosmētikas līdzekļiem, bet tas jau ir cits stāsts!), ar kuru nozieķējušas savas sejas un rokas tā, ka līdzinājās maziem nēģerēniem. Lieki piebilst, ka nebija viegli viņas nomazgāt!

Bet tas vēl nav viss! Galvenais pārsteigums sagaidīja, kad uzkāpu otrajā stāvā. Ar melno acu zīmuli tika nomālētas ne vien sejas, bet arī meiteņu guļamistabas palodze, uz kuras vecākā meita bija uzzīmējusi sešas skaistas princeses. Jāpiebilst, ka papīra, uz kā zīmēt mums mājās netrūkst! Izrādās ar acu zīmuli viņām bija par maz - no priekšnama tika paņemta arī kurpju smēre, jo acu zīmulis (nez kāpēc!) vairs neesot zīmējis! Ar šo kurpju smēri meitenes vispirms mēginājušas pārkrāsot baltās istabu durvis (pēc skaita - trīs!), kuras pēc tam neveiksmīgi mēģinājušas arī nomazgāt!

Kad šī nodarbe apnikusi, viņas ar to pašu kurpju smēri zīmējušas istabā uz grīdas. Kad apnikusi zīmēšana uz grīdas, savu garadarbu notīrījušas (nosacīti!) ar pirmo džemperi, kas pagadījies pa rokai, attaisot drēbju skapi!

Gan durvis, gan palodze, gan grīda, gan arī pašas meitenes nu ir nomazgātas un tīras, bet, ieejot vienā no istabām, par meiteņu izklaidēm joprojām atgādina divas milzīgas, smaidošas sejas, kas ar to pašu nelaimīgo kurpju smēri tika uzzīmētas uz... sienas!

Lieki teikt, ka stāvēju, skatījos uz šo ārprātu un nezinājo, ko darīt - smieties vai raudāt!